Banner 980x90

Biznesa konsultants: uzņēmējiem vairāk jākomunicē savā starpā

"Latvijā vai pat kopumā visām Baltijas valstīm ir tendence skatīties iekšienē, neiet pasaulē vai darīt to par maz. Lēnā garā gan tas mainās," intervijā pilsētas informācijas portālu tīklam Pilseta24.lv stāsta biznesa inkubatora "Magnus" valdes loceklis Agris Lapiņš, piebilstot: "Ir taisnība, ka uzņēmēji nelabprāt komunicē. Viena daļa acīmredzami uzskata, ka tā ir laika tērēšana, taču viņi viens no otra daudz var mācīties."


Pāris teikumos – kāds ir biznesa inkubatoru mērķis?


Biznesa inkubatoru mērķis ir atbalstīt jaundibinātus un nesen dibinātus (līdz 2 gadus vecus) uzņēmumus, kā arī tos cilvēkus, kas taisās dibināt uzņēmumu. Tā ir valsts atbalsta programma, tātad tie pakalpojumi, ko esošais vai potenciālais uzņēmējs šeit var saņemt, ir subsidēti. Tas nozīmē, ka viņš par tiem nemaksā pilnu cenu. Nauda nāk no Latvijas valsts un Eiropas budžeta. Latvijā ir deviņi inkubatori, bet katram no tiem ir viena vai divas filiāles. Gandrīz visās lielākajās pilsētās ir pa inkubatoram vai filiālei.

Principā Latvijas teritorija ir nosegta.

Jā.

Teicāt – par jaunu uzņēmumu šajā gadījumā tiek uzskatīts tāds, kas nepastāv ilgāk kā divus gadus. Bet, pieņemsim, ka uzņēmējs ir darbojies 10 gadus vienā nozarē, taču nu ir nolēmis realizēt pavisam svaigu biznesa ideju, dibināt jaunu uzņēmumu. Viņš var saņemt atbalstu?


Netiek vērtēta uzņēmēja pieredze. Ja uzņēmējs ir strādājis vienā nozarē, bet viņam ir citas nozares ideja, kuru viņš realizē caur jaundibinātu uzņēmumu, tas pilnībā der. Vēl var derēt, piemēram, ja cilvēks ir strādājis augstā amatā kādā uzņēmumā, bet kaut kādu iemeslu dēļ viņam ir citādāki uzskati, vai viņš ar kādu sastrīdējies un nodalās... Nu, piemēram, ja ir uzņēmums, kas ražo melnalkšņa galdus, taču cilvēks izdomājis, ka no liepas koka arī var ražot galdus, kam uzņēmuma īpašnieks un priekšnieks nepiekrīt – cilvēks var dibināt savu uzņēmumu. Šajā gadījumā viņš pat paliek tajā pašā nozarē, taču tagad tas ir viņa uzņēmums, viņam tas ir jauns un nu viņš ražos liepas galdus – tas arī der.

Kādā veidā palīdzat jaunajiem uzņēmējiem – ko tieši darāt?


Ir divu veidu palīdzība. Viens ir ar padomu – ja cilvēks ir nedrošs, viņš īsti nesaprot, ko viņam vajadzēs no grāmatveža, kā ar VID, vai viņam ir jāiet uz Pārtikas un veterināro dienestu vai nav, ko viņš var dabūt tanī iestādē, ko tanī... Tātad tie ir padomi.

Otra daļa – daudzus pakalpojumus viņš šeit saņem subsidētus. Par piemēru, viens no populārākajiem pakalpojumiem – jebkuram jaunam uzņēmumam vajag grāmatvedību. Ja tā ir SIA, tas automātiski nozīmē dubultā ieraksta principu, automātiski nozīmē, ka cilvēks pats sev gada pārskatu sastādīt nevar – viņam vajag grāmatvedi no malas. Ja uzņēmums ir inkubatorā, slēdz atbilstošu līgumu, tad pirmos 24 mēnešus no iestāšanās brīža mēs varam samaksāt lielāko daļu no grāmatveža rēķina. Piemēram, ja grāmatveža pakalpojumi maksātu 100 latus mēnesī, mēs vairāk nekā 60 latus samaksāsim uzņēmuma vietā.

Cik ilgi uzņēmums var saņemt inkubatora atbalstu?

Sākumā bija paredzēti četri gadi, taču šī programma beidzas 2014.gada rudenī, līdz ar to šobrīd par to vairs nav jēgas runāt. Šobrīd atbalstu var saņemt nepilnus divus gadus – uzņēmēji var saņemt atbalstu līdz 2014.gada augustam. Tātad, ja uzņēmums iestājas šobrīd, tad 12 mēnešus tas saņems lielāku atbalstu, tieši naudas izteiksmē, bet atlikušos mēnešus drusku mazāk.

Un kas notiks pēc 2014.gada? Kaut kas jau ir zināms?

Ekonomikas ministrija pie tā strādā. Kopumā tiek vērtēts, ka šī ir laba programma, kas veicina jaunu uzņēmēju rašanos un stabilizēšanos, līdz ar to tiek domāts par turpinājumu. Tas droši vien nebūs tieši tāds pats kā tagad, taču principā būs. Jebkurā gadījumā tiem uzņēmumiem, kuri šobrīd ir inkubatorā, jārēķinās, ka programma noslēgsies. Pat, ja būs cita vietā, būs atklāts jautājums, vai tajā programmā atbalstīs tos, kurus iepriekšējā periodā jau atbalstīja inkubators. Iepriekšējā reizē bija tāda atļauja – ja uzņēmums iestājies nesen, viņu drīkst turpināt inkubēt. Droši vien, ka tā būs.

Es pieņemu, ka inkubatoru darbinieki ir biznesa profesionāļi vienā vai citā sfērā, kuriem pašiem arī varbūt ir savi uzņēmumi. Kas ir tā motivācija palīdzēt citiem, jaunajiem uzņēmējiem, ja tajā pašā laikā vairāk laika varētu veltīt sev, savam uzņēmumam?

Man liekas, ka inkubatoros īstu uzņēmēju tomēr nav. Šodien (22.novembrī - red.) seminārā labi teica Dace Āriņa, ka ir konsultanti, kas visus citus konsultē, bet pats īsti nedarbojas kā uzņēmējs. Pats esmu strādājis uzņēmumā par finanšu direktoru, pēc tam esmu strādājis riska kapitāla fondā, kurš bija līdzīpašnieks 33 uzņēmumos. Līdz ar to man ir 33 uzņēmumu pieredze pēc būtības, bet uzņēmējs es nebiju nevienā no tiem. Tagad inkubatorā mums ir vairāk nekā 80 uzņēmumi. Protams, es no katra mācos, tāpēc man ir pieredze, ko pastāstīt nākošajiem, bet – vai es pats esmu ļoti labs uzņēmējs? Es domāju, ka tad es te nesēdētu.

Interesanti sanāk – cilvēkam ir zināšanas un prasmes; viņš prot pastāstīt citiem, bet pats uzņēmumu neveido. Parasti iemācīt citam ir grūtāk. Lai spētu mācīt citam, temats ir jāpārzina ļoti labi.


To lietu vajag sadalīt. Piemēram, atnāk cilvēks un prasa – kādas ir iespējas saņemt valsts atbalstu tādiem un tādiem projektiem? Man pašam nav jābūt saņēmušam valsts atbalstu, man pietiek, ka es pārzinu šīs programmas. Vai, ja atnāk cilvēks un jautā, kādu uzņēmējdarbības formu – SIA vai IK – izvēlēties. Es varu atbildēt uz šo jautājumu nevis tāpēc, ka pats būtu dibinājis SIA vai IK, bet tāpēc, ka ar daudziem esmu bijis saskarē, redzējis priekšrocības un trūkumus, esmu lasījis likumus, esmu par to domājis. Līdz ar to ne vienmēr ir tā, ka man pašam jābūt kādu lietu darījušam, lai es varētu par to pastāstīt citiem.

Vai jaunie uzņēmēji vispār ir informēti par iespējām vērsties inkubatorā pēc palīdzības, padoma?


Pie mums ir atnākuši vairāk nekā 500 cilvēki, kas izrādījuši interesi. No tiem ir uzņemti 83. 500 no vienas puses ir daudz, bet no otras puses aizvien gadās cilvēki, kas saka: "Kur jūs bijāt? Kāpēc es par jums neko nezināju?" Lai arī cilvēki ir informēti, informācijas varētu būt vairāk, tā varētu būt vispārīgāk pieejama. Cita starpā, skolās, kurās ir ekonomikas un uzņēmējdarbības priekšmeti, ne vienmēr skolotāji stāsta par šādu lietu kaut kādu iemeslu dēļ.

Tāpēc ka tas nav programmā. Cits pasniedzējs savam darbam pieies ar entuziasmu, pastāstīs ko vairāk, cits izpildīs tikai to, kas noteikts programmā.

Var gadīties, ka tas nav programmā. Ja skolotāja galvenais mērķis ir izpildīt programmu, savilkt ķeksīšus, tas ir viens. Taču, ja skolotājs redz, ka viens no audzēkņiem točno būs uzņēmējs, būtu ļoti labi, ja skolotājs pateiktu, ka ir tāda iespēja.

Protams. Kā ir ar šiem te vairāk nekā 83 uzņēmumiem, kas ir inkubatorā – viņi diendienā aktīvi komunicē ar inkubatoru?

Arī nē. Ir taisnība, ka uzņēmēji nelabprāt komunicē. Viena daļa acīmredzami uzskata, ka tā ir laika tērēšana, taču viņi viens no otra baigi daudz var mācīties.

Tā jocīgi, jo kaut kādā brīdī taču viņi pie jums ir vērsušies...

Nē, nē, es domāju – inkubatora uzņēmēji savā starpā varētu komunicēt vairāk. Ar mums viņi ir bišķi spiesti komunicēt. Reizi mēnesī viņiem ir jānodod atskaites, reizi ceturksnī vispār ir jāraksta pieņemšanas nodošanas akti vai vēl kaut kas. Tāpat, tikko uzņēmējam ir kaut kāda konkrēta vajadzība, ja viņš grib kāda darba ietvaros saņemt subsīdiju, viņam neizbēgami ir jānāk ar mums runāt un jāslēdz līgums. Viņam ir ar mums jākomunicē, bet mēs bijām cerējuši, ka bez šīs obligātās komunikācijas vairāk būtu arī cita tipa komunikācija. Tās ir par maz. Obligātā jau ir.

Pieminējāt subsīdijas. Vai pašlaik Latvijas uzņēmējdarbības vidē cilvēkam, kuram ir laba ideja, bet nav finanšu līdzekļu startam, ir pietiekami plašas iespējas saņemt dažādus grantus, iesaistīties atbalsta programmās? Vispār – ne vien caur inkubatoru, bet arī bankās?


No visām bankām vienīgā, kas sniedz atbalstu granta veidā, ir Hipotēku banka, kur ir Attīstības nodaļa. Ar vārdu "grants" saprot tādu naudas summu, kas nav jāatmaksā. Visās pārējās bankās nauda ir jāatdod – tie ir kredīti. Protams, arī Attīstības aģentūrā ir kaut kādas programmas, inkubatori tai skaitā. Ir tā, ka līdz kaut kādam laikam bija ļoti kritiska situācija, taču tagad, kopš Hipotēku bankā ir Altum programma, ir vēl kredīti uzņēmējdarbības uzsākšanai, ir palicis būtiski labāk, tā ir taisnība. Inkubatora palīdzība ir nedaudz savādāka, taču tā dažreiz ir vajadzīga un izšķiroša.

Piemērs – viena uzņēmēja, galīgi ne jauna meitene, nostrādājusi daudzus gadus ieņēmumu dienestā. Ieņēmumu dienests reorganizējās un viņai piedāvāja darbu Rīgā. Viņa uz Rīgu no Cēsīm negribēja braukt, tāpēc tika atlaista. Viņa nodibina savu uzņēmumu, kas sniegs grāmatvedības pakalpojumus. Principā tur neko daudz nevajag – datoru, sausu un siltu vietu, kur apsēsties. Taču problēma ir tāda – pirmajā brīdī ir par maz klientu, lai nosegtu visas izmaksas. Tajā periodā iznāk, ka cilvēkam jāēd dienā pusporcija vai pat vēl mazāk, tāpēc tiek dota iespēja saņemt kaut kādu atbalstu.

Vienmēr jau var strīdēties – varbūt cilvēkam nevajag dot zivi, bet dot makšķeri, lai viņš pats mācās makšķerēt. Taču šajā gadījumā cilvēkam priekš makšķeres viss ir, bet periodā, kamēr tiek savākti pieci seši klienti un puslīdz sanāk aldziņai, tas atbalsts ir ļoti nepieciešams. Tas ir pilnīgi visās sfērās. Šis sākuma periods var būt gan garāks, gan ar lielākiem materiāliem ieguldījumiem. Piemēram, man vajag iekārtu, pēc tam vēl zināmu laiku uztaisīt paraugu, un tikai tad es varu sākt iet pie potenciālajiem pircējiem. Turklāt paraugs var neizdoties ar pirmo vai otro reizi. Tajā periodā sanāk, ka man jāapmaksā iekārta, jānopērk izejvielas, vēl jāstrādā, lai izveidotu paraugus, tad tie jāmēģina pārdot, bet nauda ienāks tikai vēlāk. Šajā periodā, protams, cilvēkam arī jādzīvo. Kredītus komercbankas reti šādiem uzņēmējiem dod, jo nav ticības, garantiju, nav apgrozījuma caur kontu, ko viņi prasa. Hipotēku banka un inkubators šajā situācijā ir iespēja.

Katrs bizness ir saistīts ar lielāku vai mazāku risku? Vai latvieši, reizēm uzskatīti par kautrīgu, piezemētu tautu, ir gatavi riskēt?


Tas ir mīts, ka latvieši ir kautrīgi. Es absolūti tam nepiekrītu. Ja tā paskatās – inkubatorā ir vairāk nekā 80 uzņēmumi, mēs esam deviņi inkubatori, tātad aptuveni varētu rēķināt, ka trīs gadu laikā ar inkubatora atbalstu radušies 700 jauni uzņēmumi. Tas ir liels skaits, pietiekoši daudz. Otrkārt, ja tā padomā, visi, kas kreditējās un pirka zemes gabalus pļavās, viņi arī izšķīrās riskēt. Es nedomāju... Senāk bija, ka uzņēmēji bija maz, 2-5%, bet pieļauju, ka mūsdienās procents ir pieaudzis. Absolūti nedomāju, ka Latvija šajā rādītājā atpaliek no citām valstīm. Tas, kas mums atšķiras – mēs sevi vārdos noniecinām, kritiskāk par sevi izsakāmies. Ja es pasaku, ka mēs raustāmies no riska, tu pasaki, ka mēs raustāmies no riska, tā tas viedoklis veidojas, un visi domā, ka droši vien tā arī ir. Mēs par sevi runājam sliktāk, nekā ir īstenībā, un ir tautas, kuras par sevi runā labāk, nekā ir īstenībā. Pat, ja īstenības ir vienādas, viņi runā par sevi labāk nekā mēs, un mēs domājam, ka tur tiešām ir labāk. Bet objektīvi – es domāju, ka šīs atšķirības nav būtiskas.

Inkubatora uzņēmumu biznesa ideju spektrs ir ļoti plašs. Ir arī kāda ļoti drosmīga, inovatīva ideja, kas Jūs personīgi pārsteidza?

Par inovāciju var runāt ļoti dažādos līmeņos. Tas, kas pasaulē sen vairs nav inovācija – kāds to pirmo reizi atved uz Latviju, un šeit tā ir milzīga inovācija. Tas, ko es ieviešu savā uzņēmumā, arī ir inovācija man pašam. Piemēram, jau minētā sieviete, kas uzsāka savu grāmatvedības pakalpojumu uzņēmumu. Viņa 17 gadus ir strādājusi algotu darbu un nebija pat domājusi, ka darīs ko tādu. Tagad ir pagājuši mazāk nekā 3 gadi, viņai uzņēmumā ir vairāki algoti darbinieki, ņem arī praktikantus. Tā viņai ir milzīga uzdrošināšanās, izaugsme un panākums. Ar inovāciju tādā nozīmē, ka tas ir kaut kas jauns pašiem sev, atšķiras pilnīgi visi uzņēmumi. Ar ko tas, kurš tirgojas visā Baltijā, ir labāks par uzņēmumu, kas tirgojas visās Cēsīs un ir ļoti pazīstams Cēsīs? Protams, ja skatās, cik viens vai otrs var kļūt bagāts vai cik viegli atrast investorus, būs atšķirības. Taču, ja skatās, kas mainījies pašu cilvēku dzīvē – visiem izmaiņas bijušas lielas un uz labo pusi.

Tātad noskaidrojām – latvieši ir uzņēmīgi, nemaz nav kautrīgi, ar ne sliktākām idejām kā citās valstīs. Tomēr vai ir kādi faktori, kas mūsu uzņēmējiem traucē vēl labāk un plašāk nest pasaulē Latvijas vārdu?

Jūs domājat latviešus vai Latvijas uzņēmējus?

Latvijas, protams. Neprecīzi izteicos.

Jā, varu uzreiz teikt, ka inkubatora darbā ir vērojams tāds trūkums – mums ir par maz krieviski runājošu uzņēmēju. Viņi ir, bet viņu ir par maz. Ja noapaļojam, tad gandrīz pusei Latvijā dzīvojošo latviešu valoda nav dzimtā valoda, taču galīgi nav tā, ka puse no uzņēmējiem būtu citu tautību pārstāvji. Tas nozīmē, ka mēs strādājam vienai auditorijai, bet otra, gandrīz tikpat liela, palikusi novārtā.

Tā ir problēma visos Latvijas biznesa inkubatoros?

Inkubatoriem jā. Cēsīs noteikti, nezinu īsti par citiem, varbūt Latgalē tā aina ir citāda.

Varbūt informācija par inkubatoru programmu nav gana plaši pieejama krievu valodā?

Nezinu. Varbūt tiešām informācija jātulko krieviski. No otras puses – mēs, kas darbojamies inkubatorā, neviens neesam tik jauni, neesam tajā kategorijā, kas vairs nezina krievu valodu. Visi brīvi runājam krieviski. Cita starpā, šeit ir bijuši arī viesi no Pēterburgas, mūsu pašu cilvēki ir braukuši gan uz Novgorodu, uz Pleskavu. Šādā ziņā valoda nav problēma. Ja cilvēks atnāk, vienmēr esam laipni aicinājuši, runājuši. Kaut kas līdz galam nav sanācis.

Ja atgriežamies pie tā, kas pietrūkst Latvijas uzņēmējiem – Latvijā vai pat kopumā visām Baltijas valstīm ir tendence skatīties iekšienē, neiet pasaulē vai darīt to par maz. Lēnā garā tas mainās. Piemēram, šodien ar prezentācijām uzstājās trīs jaunie uzņēmēji, divi no viņiem viennozīmīgi ir starptautiski orientēti. Tas ir ļoti labs rādītājs. Varbūt vienkārši bija jāpaiet laikam, jāuzkrāj pieredze. Starptautiskajā tirgū jāstrādā citādāk.

Nobeigumā – kādām īpašībām noteikti jāpiemīt uzņēmējam, bez kā nevar? Vienu jau pasaka pats vārds priekšā – uzņēmējam jābūt uzņēmīgam!

Viņam ir jābūt ar ideju – par preci vai pakalpojumu. Galvenais, pašam ir jātic savai precei un pakalpojumam, ka tas ir labs. Ir jābūt neatlaidīgam. Nepietiek, ka uzstāda ambiciozus mērķus. Ir neatlaidīgi jāstrādā, lai tos sasniegtu. Arī jābūt gatavam uzņemties risku. Nevis tāda riskēšana, kā azartspēlēs, ka man ir pēdējais lats un es ar to tagad riskēju... savādāks risks.

Apdomāts risks, nevis riskēt riskēšanas pēc.

Jā, jā. Bet tomēr risks ir. Piemēram, ja es esmu aizņēmies dažus tūkstošus Altum, un es zinu – lai to realizētu, man vajadzēs vienu palīgu. Tagad ņemšu viņu darbā, taču, ja man neizdosies, būs visas sekas. Būšu spiests atlaist cilvēku, uzteikt darbu. Es to risku uzņemos, jo var arī neizdoties.

Video ieskatu sarunā ar A.Lapiņu skatieties šeit.

Dalies ar šo rakstu

Uz sarakstu
Pilseta24.lv neatbild pievienotajiem lasītāju komentāriem, kā arī aicina portāla lasītājus, rakstot komentārus, ievērot morāles un pieklājības normas, nekurināt un neaicināt uz rasu naidu, iztikt bez rupjībām. Lūguma neievērošanas gadījumā Pilseta24.lv patur tiesības liegt komentēšanas iespēju. Komentāros publicējamā teksta garums ir ierobežots līdz 1000 zīmēm. Nereģistrētiem lietotājiem ir aizliegta HTML un hipersaišu publicēšana!
Komentāri (0)