Ekstrēmais ceļotājs Bruno Šulcs: ceļot vienatnē ir visdrošāk
Publiskajā telpā dzirdēti visādi varianti – Jūs dēvē gan par ekstrēmo ceļotāju, gan par augstkalnu riteņbraucēju. Kā Jūs pats nosauktu to, ko darāt?
Es arī tā nosauktu – augstkalnu riteņbraucējs. Vispār gan precīzāk būtu ekstrēmais ceļotājs, tā man bija rakstīts arī vizītkartē, jo savus trakos gājienus veicu ne tikai ar riteņiem.
Droši vien par augstkalnu riteņbraucēju sauca tāpēc, ka tas skan eksotiskāk, neierastāk. Tādu ir diezgan nedaudz, vismaz šeit, toties ekstrēmo ceļotāju netrūkst.
Tagad jau visi, kuri ekskursijā kaut uz Vāciju neņem līdzi gidu, sevi sauc par ekstrēmistu. Tas pašlaik ir ļoti populārs teiciens – ekstrēmais ceļotājs.
Tieši gribēju jautāt – pēdējā laikā vārdu "ekstrēms" karina klāt teju katrai nodarbei. Kas īsti ir ekstrēmā ceļošana un ar ko tā atšķiras no parastas ceļošanas?
Es personīgi uzskatu, ka to nosaka procents, cik liela iespēja ir palikt dzīvam pēc tāda ceļojuma.
Un šis procents ir...?
50 pret 50. Visbiežāk tos otrus 50% nosaka ļoti dažādi apstākļi.
Kādi?
Laika apstākļi, nelabvēlīga apstākļu sakritība. Grūti uzreiz pateikt. Ja minētu kādu sarakstu, es varētu pateikt, kas var tikt ieskaitīts tajā kategorijā.
Jūs esat viens no tiem, kas nojauc robežu starp diviem atšķirīgiem nodarbošanās veidiem – alpīnismu un riteņbraukšanu. Kas bija dzinulis, kas Jūs mudināja nevis vienkārši uzkāpt kalnā, bet vēl nest līdzi velosipēdu?
Varētu sākt ar to, ka mani par "savējo" īsti neuzskata neviens. Ne riteņbraucēji, ne alpīnisti. Nicinošāk par to izsakās alpīnisti. Saka: "Tik forši ir kāpt kalnos! Ko tu, muļķi, to velosipēdu nēsā līdzi?" Riteņbraucēji atkal saka: "Johaidī! Brauc, priecājies par dabu... Kāda jēga tev velosipēdu ņemt uz muguras un kāpt kalnos?" Katrs vērtējumu izdara no sava redzes punkta. Es pat neteiktu, ka esmu alpīnists vai riteņbraucējs. Man vienkārši patīk pārbaudīt kaut kādas versijas, lietas, kuras kāds ir darījis, eksperimentējis, un viņam nav izdevies. Cilvēks no tā ir izdarījis kādu apgalvojumu, bet es esmu gatavs šo apgalvojumu lauzt. Izdomāt, kā eksperimentu tomēr novestu līdz galam.
Šajā situācijā, runājot par kāpienu Muztagatas kalnā un augstāko vietu, kur cilvēks bijis ar divriteni, lasīju internetā, ka starptautiskā ekspedīcija bija uzkāpusi 7008 metru augstumā, un rezumējums bija tāds – tas ir strikts komandas darbs. To nevar izdarīt bez komandas. Es sev teicu – nē, to var izdarīt bez komandas, tikai jāzina kā! Un tad tu sāc mēģināt, kā to var izdarīt, un pierādīt pretējo. Ir liels prieks prieks, kad galu galā izdodas. Nav svarīgi, vai tas ir Ginesa rekords vai nav. Galvenais, ka tu esi pierādījis sev – es to varu izdarīt. Tas dod pārliecību par saviem spēkiem jebkurā jomā, jebkurā gadījumā.
Es savās uzstāšanās reizēs saku – visiem tagad nav obligāti jāņem riteņi un jākāpj kalnos, lai kaut ko pierādītu. Es aicinu katru cīnīties par savu mērķi! Vienalga kādu, kaut pašu mazāko, bet cilvēkam jātiek pāri sev. Jāpierāda – es to varu! Manā uztverē tas ir svarīgi.
Tas ir dzinulis, kas virzījis visu Jūsu līdzšinējo darbību?
Par konkrēto nobraucienu no Muztagatas kalna, septiņarpus tūkstošnieka, pirmkārt es lepojos kā inženieris, jo es uzkonstruēju tādu velosipēdu, ar kuru to var izdarīt. Manis konstruētais velosipēds ir vienīgais, kas bijis tik augstu.
Pastāstiet par šo velosipēdu. Varbūt neieslīgstot sīkās tehniskās detaļās, bet ar ko tas atšķiras ne gluži no ielas velosipēda, bet no, piemēram, augstas klases kalnu velosipēda?
Es pat nevaru pateikt, kādai klasei tas pieder, jo tur paņemts vērtīgākais no visa kā. No dažādiem velosipēdiem, dažādiem mezgliem, staigājot pa veikaliem, es redzu – kas un kā. Nesen atgriezos no Vācijas, kur mani uzaicināja uz semināru firma "Cube", kas ir viena no Eiropas lielākajām un plaukstošākajām velofirmām. Man bija iespēja izbraukt ar tādiem modeļiem, kas labākajā gadījumā būs pārdošanā pēc gada. No tā atkal varu kaut ko iegūt sev. Redzēt, salīdzināt ar saviem detaļu veidojumiem, padomāt par tām lietām.
Šim konkrētajam velosipēdam, ar kuru uzkāpu Muztagatas kalnā, 90% detaļu ir tapušas aviorūpnīcā Maskavā. Sākās ar to, ka rūpnīcas inženieris painteresējās par maniem auguma parametriem un svaru, jo velosipēds ir tapis vienā eksemplārā konkrēti vienam mērķim – pārspēt šo augstuma rekordu. Tam jābūt vieglam, trupiņām – ļoti tievām un uz izturības robežas. Tas tādēļ, ka, kāpjot kalnos, jebkurš priekšmets kalpo kā bura. Ja vējš sāk raustīt uz visām pusēm, var zaudēt elpas ritmu. Tad atkal pāris minūtes jāstāv uz vietas, lai to atgūtu, tāpēc vajadzīgs pēc iespējas mazāks buras efekts.
Cik šādam velosipēdam ir vērtība?
Es neesmu kopējās izmaksas rēķinājis, bet to nemaz tik viegli nevar pateikt. Nav tā – ieiet veikalā un nopērk. Katra detaļa ir iegādāta vai tapusi individuāli. Piemēram, velosipēdā izmantotas "WTB" rumbas, kuras pārdot tikai ASV. Man tās speciāli pasūtīja cilvēks, kuram ir radi Amerikā un amerikāņu kredītkarte. Tā es šīs rumbas dabūju. Speciāli tika pasūtītas angļu "Hope" hidrauliskās disku bremzes. Tās man atveda no Maskavas, bet mēs bremzes vēl atvieglojām. Bremžu mašīnītes no iekšas tika izfrēzētas ļoti plānas ar domu, lai eļļa sieniņas vēl neizspiestu, bet lai bremzes būtu par dažiem desmitiem gramu vieglākas. Visus darbus pie velosipēda Latvijā faktiski veikuši divi cilvēki – valsts izlases galvenais mehāniķis Arkādijs Svece un smalkmehāniķis Harijs Osis, kurš darbojas ne tikai ar velosipēdiem. Viņš tiešām ir konstruējis unikālas lietas. Galvenais, ko gribētu uzsvērt par velosipēdu – ar vienu atslēgu var izjaukt visu velosipēdu.
Lai nav jāstiepj līdzi lieks smagums.
Jā, ar vienu atslēgu varu izjaukt un salikt visu velosipēdu. Nevienu skrūvīti šajā velosipēdā neņem magnēts – viss ir vai nu no alumīnija, vai titāna. Piemēram, sēdeklis ir no titāna stienīša rāmja, kuram pāri pārvilkts stīgojums no makšķerauklas. Tā varētu stāstīt par katru detaļu.
Atpakaļ pie ceļošanas - esat bijis visur kur. Kā tiek izvēlēts galamērķis? Kas ir tie faktori, kas liek nosliekties par labu vienam vai otram variantam?
Sāksim ar to, ka neesmu bijis visur kur. Braucu tikai uz tām vietām, kas mani interesē. Ķīnā esmu bijis četras reizes. Es neatceros, kad bijuši braucieni, kad es dodos vienkārši atpūsties. Es braucu vai nu kāpt kādā kalnā, vai filmēt, kur man ir līgumi ar sponsoriem vai televīziju un pēc tam jāparāda materiāls, jāizveido kāda filma. Pašam mājās ir savs montāžas stūrītis, sava studija. Nav tā, ka esmu bijis visur. Biežāk esmu bijis Ēģiptē un Ķīnā.
Tās ir divas valstis, kas Jūs interesē visvairāk?
Jā, jā! Tieši no kultūrvēsturiskā viedokļa. Pašlaik veidoju filmu par garšvielu ceļu. Tūlīt došos uz Indiju, uz garšvielu audzēšanas reģionu Keralu, kur tiks pabeigta filma. Tā jau top kādus trīs gadus, tiek vākts filmētais materiāls. Esmu bijis Anglijā, Skotijā, vairākas reizes Ēģiptē, Itālijā, Vācijā. Šovasar biju uz romiešu festivālu, kur tika piefilmēti kaujas skati romiešu kaujas ekipējumā.
Principā katram ceļojumam ir ļoti konkrēts mērķis?
Jā, ļoti konkrēts mērķis!
Ceļot patīk daudziem, taču vairums izvēlas relaksēties un atpūsties komfortablos viesnīcu kompleksos, apmeklēt populārus tūrisma objektus. Kad Jūs sākāt aktīvi ceļot, kā radās doma ceļot savādāk, būt ceļotājam, nevis tūristam?
Lieta ir tāda – ja es kaut kur aizbraucu, es ieraugu kādu vietu, es apsēžos ielas malā Ēģiptē, pētu cilvēkus, kas iet garām. Izbaudu atmosfēru, sajūtu smaržas... Es neciešu, ka man pienāk klāt gids un saka: "Davai, davai! Skrienam tālāk!" Es tajā vietā gribu uzturēties tik ilgi, cik vēlos. Nevaru to piespiest darīt vēl kādam, tāpēc pārsvarā ceļoju viens vai kopā ar savu dzīvesbiedri. Ceru, ka mana 2,5 gadus vecā meitiņa, kura par daudz ko interesējas, arī drīz pievienosies šajos ceļojumos.
Vai vienam ceļot nav bīstami?
Nē! Ceļot vienam ir visdrošāk. Minēšu tikai vienu iemeslu. Man saka: "Vai dieniņ’! Uz Ēģipti vienatnē – tur taču ir teroristi!" Piemēram, pirms vairāk kā 10 gadiem Deir el-Bahri templī pie Luksoras apšāva vairākus desmitus tūristu. Bet kas ir vajadzīgs teroristiem? Asiņu jūra! Tad viņi nokļūst avīžu pirmajās lapās. Ja viņi nošaus vientuļu ceļotāju, tas viņiem popularitātes rādītājos neko nedos.
Varbūt vienīgi Latvijā mediji par to ziņotu.
Jā. Nesen, kad noķēra septiņus vai astoņus igauņus... ja būtu viens igaunis sagūstīts, nebūtu tāds troksnis. Es pat domāju, ka Latvijā vairāk par to ziņoja kā pašā Igaunijā. Mēs kaut kā esam krituši uz tām sensācijām.
Katram cilvēkam, kurš kaut cik ceļojis, ir skaidrs – sagatavošanās periods ir tikpat svarīgs, ja ne vēl svarīgāks, kā pati ceļošana. Šoreiz ne tik daudz par ekipējumu un tehniskām lietām, bet kā morāli nobriest, sagatavoties ceļojumam uz nezināmu vietu? Kādi pamatprincipi jāņem vērā?
Vispirms tajā valstī jāierodas, jānodzīvo viena divas dienas, bišķiņ jāpavēro, jāpaskatās apkārt. Ar saviem likumiem braukt uz citu valsti un lieki sev bendēt nervus, ka tur ir tā un šitā, un nav tā, kā es esmu radis... Piemēram, pirmo reizi braucot uz Ēģipti, lidoju no Rīgas līdz Hurgadai, bet tālāk ar velosipēdu braucu pats. Gribēju uzzināt, kā nokļūt līdz vienai viesnīcai. Pirmais cilvēks, kuru sastapu, bija krievs, un viņš devās uz universālveikalu "Maskava" sastapt savu draugu. Nodomāju: "Nu kāda velna pēc tu brauc uz Ēģipti, lai ietu uz universālveikalu "Maskava"?" Tu esi iebraucis citā valstī! Aizej uz vietējo veikalu, pavēro, ko viņi pērk, ko ēd, kā dzīvo. Pasaki kaut arābu valodā "paldies", uzsmaidi pārdevējam. Jutīsi to atmosfēru. Man patīk tā.
Bija viens gadījums – staigāju pa Ēģiptes pilsētiņu, un pēkšņi no sava veikaliņa iznāk kāds vīrs un sāk kaut ko piedāvāt. Es nedaudz mācījos arābu valodu un pateicu viņam dažus teikumus arābiski. "Ā, tu runā arābiski?" Atbildēju, ka īsti nē, bet nedaudz kaut ko saprotu, nedaudz kaut ko pateikt varu. Tā bija pilnīgi cita attieksme. Viņš uzreiz iznesa tējas glāzīti, aicināja apsēsties turpat ielas malā. Īpaši neko nerunādami sēdējām ielas malā. Forši! Tā ir kolosāla sajūta! Tad var iejusties šajā vidē, sākt izjust zemi, smaržas. To nekad nesapratīs tūrists, kas ceļo tikai grupā un kuru rausta no viena slavena objekta uz otru.
Protams, ir ģimenes ar bērniem, kas brauc ar mērķi atpūsties – tas ir cits jautājums. Bet ir arī tādi, kas kolekcionē valstis un dzīvo, kā es saku, tūristu rezervātos, kur viņi savā baseinā peldas divas nedēļas un neko citu neredz. Varbūt caur autobusa logu nedaudz paskatās, kas tad notiek uz ielām. Pēc tam sataisa gudru seju un citiem stāsta – jā, es biju Ēģiptē! Nekur viņš nav bijis...
Kāda pašam bijusi līdz šim ekstrēmākā pieredze? Tas pats Muztagatas kalns?
Nē, ekstrēmākā pieredze bija 1995.gadā, kad braucu uz Kaukāzu. No Rīgas braucu ar vilcienu uz Maskavu, bija jātiek līdz mūsu vēstniecībai. Saliku velosipēdu un caur Maskavas centru ar divriteni braucu uz Latvijas vēstniecību. Tas bija trakākais brauciens manā mūžā. Iedomājaties – trīs joslas katrā pusē, simti iet garām, un tu gar Kremli tes ar velosipēdu. Visi uz tevi lūr, jo tu esi vienīgais tāds! Lūk, tas bija ekstrēmi!
Principā neviens septiņtūkstošnieks nestāv klāt?
Nē, nē, nē... Jo, septiņtūkstošniekā kāpjot, vismaz tie 50% ir atkarīgi no tevis. Braucot pa Maskavas ielām procents, ka kaut kas ir atkarīgs no tevis, ir ļoti mazs.
Kāds bijis līdz šim lielākais pārsteigums ceļojuma laikā?
Varbūt daudzus šokēšu – tas pārsteigums bija Kairā, pasaulslavenajā Ēģiptes muzejā. Teiks – kas tur? Vispirms tur ved visus tūristus. Taču brauciens ietilpa filmas uzņemšanā par garšvielu ceļu, sanāca parunāt pat ar Ēģiptes muzeja direktora vietnieku. Taču galvenais - gribēju redzēt slaveno faraona Tutanhamona masku, par ko visi runā. Ne jau tāpēc, ka drīkstētu filmēt vai fotografēt... bet, vienu brīdi staigājot, tā telpa bija manā acu priekšā. Iegāju iekšā, un – pārsteigums! Vēstures artefakts, nebaidīšos teikt – viens no pasaulē populārākajiem –, stāvēja tā vienkārši uz galda malas, un to varēja redzēt ne caur simtu tūkstošu pirkstiem apgrābstītā stikla, bet tam varēja vienkārši pieskarties. Nesapratu, kas notiek. Bija ļoti daudz cilvēku un nāves klusums. Protams, apsargi tur bija. Jautāju – kas te notiek? Apsargs atbildēja – drošības kontroles lampiņa izdegusi. Tās nomainīšana prasīja divas minūtes. Apsargs minēja, ka tas notiek vidēji reizi divos gados. Būt tajā brīdī, tajā vietā, kad tas notiek, redzēt šo masku – tā ir fantastiska veiksme! Tas atstāj iespaidu.
Augstu kalnu mums nav, tuksnešu arī ne, bet vai mēdzat ceļot arī pa Latviju?
Bija interesants gadījums deviņdesmito gadu beigās. Vispirms ar divriteni es uzkāpu Eiropas augstākajā kalnā Elbrusā, bet tikai pēc dažiem gadiem uzkāpu ar divriteni Gaiziņā. Interesanti to apzināties.
Vai Latvijā ir iespējams pieredzēt ekstrēmas sajūtas dabā?
To var izdarīt jebkur! Tāpat kā Dievu lūgt var ne tikai baznīcā!
Par saviem ceļojumiem veidojat dokumentālās filmas, rakstāt grāmatas. Kāds ir pamatuzdevums – sakārtot savus iespaidus un atmiņas "pa plauktiņiem"? Vai nodot savu pieredzi un iespaidus skatītājam/lasītājam Latvijā?
Kā nu kurā gadījumā. Piemēram, Muztagatas gadījumā vispirms rakstīju grāmatu. Protams, par to interesējās žurnālisti, bet viss, kas tiek rādīts tālā, ir žurnālista interpretācija. Grāmata ir mans darbs, kur atbildu par katru vārdu, lai man nav vēlāk jātaisnojas – to izdomāja žurnālists. Grāmata tapa ilgi, pacietīgi, pats to arī maketēju, tāpēc varu atbildēt par katru frāzi, vārdu, katru burtu un bildi.
Tad principā vispirms šī domu sakārtošanas funkcija – rakstījāt sev?
Jā, jā! Un, es pat nevaru pateikt, kas svarīgāks, ir arī otra lieta – es ceru, ka cilvēkus šī grāmata vai filma mudinās cīnīties par kādu savu mērķi. Nav svarīgi – kādu! Kā jau teicu, visiem nav jākāpj kalnos ar divriteņiem.
Cerat iedvesmot?
Jā, es ceru iedvesmot! Tas ir ļoti svarīgi. Jau 11-12 gadus braukāju pa Latvijas skolām. Katru mācību sezonu esmu kādās 30, 40 varbūt 50 mācību iestādēs – kā nu kuru gadu mani aicina. Biju arī šodien un vakar (intervija notika 24.oktobrī – red.). Man ir prieks, ja vismaz kādam no auditorijas tas kaut ko dod. Es pēc acīm redzu. Ja cilvēks grib, viņš visu var izdarīt. Tas ir ļoti svarīgi. Kā mūsdienās – braukšu uz Īriju, kaplēšu skābenes, būs man nauda... Nu labi... būs tev tā nauda, bet vai tu būsi laimīgs?
Muztagatu ar velosipēdu uz muguras pieveicāt piektajā mēģinājumā. Tātad ceļotājam ir jāpiemīt neatlaidībai. Kādas vēl kvalitātes ir neatņemamas īsta ceļotāja rakstura īpašības?
Stīvs Fosets, miljonārs, zemeslodi ar gaisa balonu aplidoja septītajā mēģinājuma. Bija lielāks mēģinājumu skaits. Tādus piemērus var minēt daudzus. Kas ir vajadzīgs ceļotājam? Pat nevaru pateikt... Ir gan viena lieta – jābūt pārliecībai par to, ko tu dari vai esi sataisījies darīt. Arī tos pašu kāpienus Elbrusā un Muztagatā – neķēros tiem klāt, kamēr nepienāca diena, kad bija "klikšķis" – jā! Man ļoti patīk seriāls "Roma". Tajā Antonijs reiz teica: "Ja tu neesi par kaut ko pārliecināts, tad uzbrūc!" Es, savukārt, uzbrūku tikai tad, ja esmu pilnībā pārliecināts.
Video sarunu ar B.Šulcu skatieties šeit.
Uz sarakstu
