Ukraina. Personīgi ++*

Raksta autore – Dana Sinkeviča

* Ar plusa zīmīti karavīri mēdz atbildēt, ka ziņojums saņemts un saprasts vai ka viss kārtībā.

Kad pirmoreiz tuvojos Kijivas robežai, mans šoferis pie stūres Mitsubishi pikapam, ko kopā ar līdzīgi domājošiem draugiem, draugu draugiem un kolēģiem bijām sagādājuši ukraiņu armijai, bija kāds karavīrs. Komandieris Borja. Tāds kārtīgs vecis. Ieraugot viņu, teiksim, tumšā ieliņā Pļavniekos, es pārāk priecīga nebūtu. Pie stūres viņš atradās jau ilgi, es – gandrīz diennakti acis neaizvērusi, jo mašīnu dzinām no Latvijas bez nakts pauzēm. Un Borja gandrīz kā gids man stāstīja: paskaties pa labi – te bija raķetes trāpījums, paskaties pa kreisi – te iemauca mājā, kas nodega, paskaties atkal pa labi – te sienā palikuši caurumi no mīnmetēja. Ukrainā ir populāras sētas no metāla, un, kad saule krīt slīpā leņķī, sacaurumotie žogi un vārti izskatās kā ažūras mežģīnes – savā sagurušajā prātā nodomāju. Tikmēr Borja runāja mierīgi, bez patosa vai trīcošas balss. Tikai lamājās daudz, lai gan manā klātbūtnē parasti centās būt pieklājīgs. Es pa to laiku vien pāris reižu izdvesu: “Jēziņ!” Jo kara rētas tuvplānā vēl nebiju redzējusi. 

++ Ko visvairāk vēlas alfa vecis

Braucot bijām daudz ko izrunājuši. Kad kādu brīdi jau valdīja klusums, pajautāju: “Bet ko tu šobrīd visvairāk vēlētos? Ja neskaita – lai beigtos karš.” Viņš diezgan ilgi domāja. Un tad teica: “Paņemt savus bērnus un tāpat vien aiziet uz mežu pastaigāties.” Varbūt bija mazliet negaidīti to dzirdēt no tāda alfa tēvaiņa, kas, aci nepamirkšķinot, „nokniebs” orku. Bet, kopš esmu piedzīvojusi Ukrainu, saprotu, ka visas lielās lietas ir vienkāršas. Un šo ukraiņu karavīra, vīra, tēva un dēla atbildi es parasti izstāstu arī tiem, kas nesaprot, kāpēc es un līdzīgi domājošie vispār peras ar to Ukrainu. Ka mēs vēl varam ar bērniem vienkārši aiziet uz mežu pastaigāt. Gribētos, lai tā būtu vienmēr. Mēs labi zinām un novērtējam, par ko ukraiņi cīnās. Un viss, kas tiek darīts, nav nekāda labdarība vai dāvana, lai paklapētu sev pa plecu – redz, kādi mēs malacīši. Tā ir normāla sadarbība.

++ Mazāk zinās, labāk gulēs

Pirmoreiz braucot dziļāk Ukrainā, mammai to nemaz nepateicu. Mazāk zinās, labāk gulēs. Pēc tam kāds seržants, pieaudzis vīrietis, atzinās, ka viņam no savas mātes veselus trīs mēnešus izdevies noslēpt faktu, ka brīvprātīgi aizgājis karot. Lai nesatraucas. Un arī tad pats nejauši izpļāpājies telefonsarunā. Un man vēl šķita, ka es esmu ļoti veikla “makaronu karinātāja”.

Ukraiņi ļoti mīl savas mammas. Cik esmu novērojusi, ģimene, bērni ir ārkārtīgi svarīgi. Manuprāt, tas ir viens no iemesliem, kāpēc ukraiņi nelūst. Viņi pilnīgi skaidri zina, par ko ir vērts nomirt. Tas, kas sāp visvairāk, dod arī lielāko spēku.

++ Drudžaini gūglēju, kas ir dževelīns

Taču redaktore man lūdza uzrakstīt, kā vispār var aizdzīvoties līdz tam, ka no salīdzinoši miermīlīgas žurnālistes un dzīves baudītājas gandrīz nejauši kļūsti par vienu no brīvprātīgo grupējuma organizētājām, kurai pat sveši cilvēki uztic savu naudu un ukraiņi aizdod bruņuvesti, un savu atvaļinājumu pavadi Ukrainā, kur ik pa brīdim skan gaisa trauksmes. Principā to var jebkurš, ja vien grib. Un es gribētu iedrošināt, ka tā nav nekāda raķešu zinātne. Taču man, kā smejos, visu nokārtoja kosmoss. 

Tajā 24. februāra agrā rītā nu jau vairāk nekā pirms diviem gadiem es tiešām pusplika sēdēju gultā, jo apģērbties brīdī, kad sācies karš, taču nebija laika, un drudžaini gūglēju, kas ir Jevelin un Stinger. Neko par to visu nezināju. Tad nāca Buča, Irpiņa, Mariupole. 

Karš turpinājās un turpinājās. Es, atkal jau tāpat kā daudzi, šausminājos, ik pa laikam kaut ko kaut kam ziedoju un metu krustus, kaut tas murgs nekad neatnāktu līdz mums. Iespējams, pat sāku pierast pie kara.

++ Vienradži kamuflāžā

Līdz rudenim, kad man pirmoreiz nācās braukt uz Ukrainu. Toreiz biju žurnāla IEVA galvenā redaktore, un mēs organizējām akciju savām lasītājām Par siltu uzvaru!, kurā aicinājām adīt ukraiņu karavīriem zeķes. Zeķu bija saadītas dikti daudz, ar Reini Pozņaku sarunājām, ka viņš tās paķers līdzi Tviterkonvoja braucienā un izdalīs pakaļ mašīnām atbraukušajiem karavīriem un brīvprātīgajiem. Bet es devos līdzi kā tāds aksesuārs (jo – ha, ha, man nav autovadītājas apliecības), lai pieskatītu, vai zeķes nonāk tur, kur tām paredzēts, – esmu drusku sista ar atbildības sajūtu. 

Par to, kā mums gāja ar zeķu kravas dabūšanu pāri robežai, varētu uzņemt traģikomēdiju Kusturicas stilā, kur sākumā viss aiziet pilnīgā dēlī, bet pēc tam parādās vienradzis, un beigas ir laimīgas. Vienradža lomu šoreiz uzņēmās ukraiņu armijnieki. Taču, tieši pateicoties šai acīmredzot zvaigžņu stāvokļa saorganizētajai liktenīgajai zeķu epopejai, sākās mana un visas mūsu komandas sadarbība ar konkrēto ukraiņu armijas vienību. Jo tieši toreiz, ap trijiem naktī risinot problēmas, benzīntankā dzerot kādu desmito kafiju un paralēli jau piekto stundu runājoties ar ukraiņu karavīriem gan par karu, gan par gluži ikdienišķām lietām, es pavisam, pavisam skaidri sapratu, ka viņi ir tieši tādi paši cilvēki kā tu un es. Tikai es drīz iekāpšu siltā busā, kas mani aizvedīs mājās pie ģimenes un draugiem, bet viņi savā bulkuvāģī iekraus beidzot sagaidītās zeķes un aizbrauks uz fronti.

++ Klikšķis

Viens no puišiem, kuru visi sauca par Rudiju matu krāsas dēļ, vismaz teorētiski varēja būt mana dēla vecumā, ja nu es būtu kļuvusi par ļoti jaunu jauno māmiņu. Un man patiešām aug puika, vēl sīks, taču reiz arī viņš izaugs. Visu šo emociju dēļ man galvā notika klikšķis. Tāds, ko burtiski varēja dzirdēt. Reizēm dzīvē tā gadās. Pozņaks teica, ka viņš tagad mani pieminot kā vienu no hrestomātiskajiem piemēriem, kā piedzīvot Ukrainu un saprast, ka ar šausmināšanos vien ir par maz, ka vajag kaut ko darīt. 

Uzdāvināju puisim savas pašadītās zeķes ar valnīti Latvijas karoga krāsā. Viņš man no savas formas noplēsa ševronu. Rudiju vairs neesmu satikusi, bet vismaz vasarā ar viņu viss vēl bija kārtībā.

Kopš tās nakts nodibināju sakarus ar speciālo uzdevumu vienību, kas toreiz saņēma mūsu zeķes. Nu jau viņiem pievienojušies arī citi. 

++ Pikapu grupējums

Taču es neesmu nekāda pašaizliedzīgā vientuļā ukraiņu glābēja, noteikti ne. Esmu pārliecināta, ka neviens normāls brīvprātīgais par sevi vai citiem līdzīgajiem tā nedomā. Vienkārši tas klikšķis palīda zem ādas. Un vēl kosmoss piespēlēja perfektu partner in crime – manu kolēģi Jāni Spigovski, mūsu izdevniecības īpašumu pārvaldnieku. Atkal nospēlēja zvaigžņu stāvoklis – vienība, ar ko kontaktējos, tikko bija atsūtījusi video ar orku mīnmetēju sašauto džipu. Mašīna pilnīgās lupatās, brīnums, ka braucēji dzīvi. Tajā brīdī manā kabinetā ieteš Jānis. Rokas pa gaisu, acis mirdz – viņš tikko atbraucis no sava pirmā tviterkonvoja uz Ukrainu, un arī viņam atgadījies klikšķis. Es saku: “Labi – darām! Lūk, zinu večus, kuriem baigi vajag džipu, jo viņējo orki tikko piebeiguši. Pērkam? Man ir brīva virtuves remonta nauda!” Vispirms nopirkām, pēc tam domājām, kur dabūsim vietā eirikus, lai to manu remontu tomēr arī varētu uztaisīt. Ja nesanāktu, Jānis pusi piemestu no savas brikešu naudas.

Ņemu pretī kaut vai zelta zobus

Pēc tam uzrunājām tuvākos draugus un kolēģus, izstāstījām, kas par lietu, un savācām naudu vienas nedēļas nogales laikā, vēl pat nakts redzamības iekārtām sanāca. Tā arī viss sākās. Nu jau mūsu Pikapu grupējumā kopā esam vairāk nekā simt, aktīvi – kādi 20–30 cilvēki, kontā vairākas automašīnas, droni, nakts redzamības iekārtas un citi verķi. Un es varu tikai pateikt milzīgu paldies par uzticēšanos un savu resursu ziedošanu. Kā smejos, ņemam pretī naudā, graudā un pat zelta zobos. Bet, ja nopietni, milzīgs paldies katram, kas piedalās ar savu bankas kontu, laiku, zināšanām, mašīnu remontēšanas talantiem, savu autoservisu un morālo atbalstu. Un lielākā daļa no mums nav nekādi “biezie” vai garlaicības māktie, dzīvojam no algas līdz algai un strādājam pat vairākos darbos. Vienkārši supercilvēki. Turklāt tādu grupējumu, pieļauju, ir gana daudz. Nemaz nerunājot par lielākām organizācijām. Un, lai arī mēdz teikt: kur divi latvieši, tur trīs partijas, es uzskatu, ka vajag sadarboties. Viens nav karotājs. Mums ir draudzīgas attiecības gan ar Ganta fondu, kas devuši mums publisku platformu: Artūrs ar Aigaru vispār ir īsti monstri, par tērpu mākslinieci Ievu Ādamsoni nemaz nerunājot – viņa iet kā tanks. Esmu redzējusi arī, kā strādā Laura Skrodele no Uzņēmēji mieram – šī it kā mazā sievietīte ir īsta sliežu kodēja un spēj dabūt gatavu gandrīz jebko. Armijnieki viņas priekšā nostājas miera stājā un pēc tam bučo uz abiem vaigiem. Par Tviterkonvoja komandu vispār nerunāsim. Un, domāju, neviens no viņiem neliegs padomu, ja kāds ir gatavs iesaistīties un palīdzēt Ukrainai.

++ Kad aiz bailēm automāts izšļūk no rokām

Kad braucu uz Ukrainu, kāds vienmēr pajautā: tev bail nav? Nu, skaidrs, ka ir. Nebaidās jau tikai muļķi. Turklāt tu nezini, kā rīkosies krīzes brīdī, pirms tas brīdis X nav pienācis. Nervi izstrādā visādus jokus. Tāpēc, kad gaidīju savu pirmo uzlidojumu un gaisa trauksmi, drusku iespringu – kā nu būs. Ja nu neesmu adekvāta? Sastingstu vai nakts vidū uz bumbu patvertni aizjoņoju pusplika? Bet viss bija ok. Sākumā rokas mazliet patrīcēja, bet loģiskā domāšana darbojās normāli.

Taču, kad ukraiņu brīvprātīgais Roma, patlaban atvaļināts no frontes slimības dēļ, piedāvā mani aizvest uz piefronti pie saviem bijušajiem cīņubiedriem, tā arī viņam godīgi teicu: man ir bail. Turklāt veselais saprāts ir ar mani, it īpaši tāpēc, ka esmu maza bērna mamma. Tāpat uzskatu – ja tu kaut kur brauc par lietu, tad ok, bet ziņkārības pēc vispār nav ko ne brīvprātīgajiem, ne žurnālistiem līst, kur nevajag. Maisīsies tikai pa kājām. 

Bet par bailēm Roma saka, ka tās ar laiku notrulinās. “Zini, kā bija, kad es pirmoreiz nobijos? Stāvējām vienā no Kijivas aizsardzības pozīcijām. Un dažus desmitus metru no mums kokos nokrita krievu raķete. Tajā brīdī izjutu, ko nozīmē, kad ķermenis tev vairs neklausa. Sastingu, automāts izšļuka no rokām, un es vienkārši glupi skatījos uz to raķeti. Ne es viens, mēs visi tādi bijām. Taču tā izrādījās kaut kāda gudrā raķete, pacēla purnu un atkal aizlidoja prom. Pēc tam bija apšaudes, ierakumi... Un tad jau uz bailēm skaties citādi.” Tagad uzbrukuma triecienniekos joprojām karo Romāna brālis. Par to domāt reizēm esot grūtāk, nekā pašam karot.

++ Kā samulsināt cilvēku formastērpā

Reiz kādam kapteinim pie ieslēgta diktofona pajautāju, kā tad armijā ar seksu? Sanāca garš brauciens pa Ukrainas ārēm, un cik tad ilgi par mītiskajiem F-16 runāsi. Puisis jūtami samulsa (es pat nenojautu, ka viņus vispār vēl var samulsināt) un atbildēja: laikam jau nekā. Skaidrs, ka nullītē, kad esi kaujas uzdevumā, tas tiešām nav aktuāli. Bet, kad ir brīvāks, par meitenēm tiekot daudz domāts. “Taču, ja armijā kādus sūdus savārīsi, tad gan dabūsi tādu seksu, ka maz neliekas,” smiedamies piebalsoja otrs. Tas, kam jautāju, tagad liels priekšnieks. Un nu man drusku neērti. Vajadzēja toreiz laikam kādu gudrāku jautājumu uzdot.

++ Metāla svētceļnieks Vlads

Man ir jautājuši: ko tad ukraiņi paši sev neziedo, paskat, pilna Rīga smalkām mašīnām. Varbūt. Taču man jau tētis iemācīja, ka ne mana problēma, ko citi dara, mana atbildība, ko es varu izdarīt. Turklāt Ukrainā esmu satikusi vairākus brīvprātīgos, kas tiešām nekasa dibenus, bet arī dara visu, ko var izdarīt. 

Viens no tiem ir Vladislavs Stadņiks (Vladyslav Stadnyk). Studējis Bostonā, ilgi dzīvojis Amerikā, noraidījis vilinošu darba piedāvājumu Kostarikā, lai 2014. gadā paliktu Ukrainā un jau tad kļūtu par brīvprātīgo. Ja interesējies par roku un smago metālu, varbūt esi pamanījis viņa videoblogu Metal Pilgrim ar gana cienījamu sekotāju skaitu. Viņš runā par klasiķiem vai sarunājas ar viņiem un intervē jaudīgas mūsdienu grupas, piemēram, Epica. Taču galvenais, ka Vlads ir nodibinājis fondu Steel Wings Foundation, kas jau kopš kara pirmajām dienām specializējas dronu sagādāšanai armijas vienībām, tāpat palīdz arī civiliedzīvotājiem un mediķiem. 

Vlads ir trīsdesmitgadnieks, divu mazu bērnu tētis. Cik noprotu, agrāk pēc pārliecības bijis pacifists, bet tagad saka: ja gribi panākt mieru, ļaunums ir jāapstādina un jāsoda, citādi agrāk vai vēlāk miera atkal nebūs. 

Mēs ap vienpadsmitiem vakarā dzeram kafiju kādā Kijivas benzīntankā, Vlads ir mazliet saguris, jo bērns slimo. Cerams, naktī nebūs gaisa trauksmes. Ja lido “tikai” šahedi, viņi ar bērniem iet uz vannasistabu. Ja ziņo par raķešu uzbrukumu, abi ar sievu liek bērnus mašīnā un brauc uz tuvāko pazemes autostāvvietu. Jo diemžēl pat Kijivā pēc uzlidojumiem joprojām mēdz būt cilvēku upuri. “Varbūt Putins domā, ka ar šiem uzbrukumiem ukraiņus iebiedēs tā, ka visi gribēsim pamest valsti vai arī viņš varēs uzsākt miera pārrunas. Muļķības! Šis viss mūs padara daudz dusmīgākus, un domāju, tas ir arī viens no iemesliem, kāpēc daudzas citas nācijas brīvprātīgi nāk mums palīgā.” Vlads, pateicoties saviem plašajiem kontaktiem, saņem ziedojumus no dažādām pasaules malām. Taču tie sarūk. “Daudzi cilvēki citās valstīs jau ir noguruši no kara. Un tas ir saprotams. Kad viņi televīzijā redz karu Ukrainā, nolemj: labāk pārslēgšu. Bet mēs nevaram pārslēgt kanālus – tā ir mūsu realitāte, tā ir mūsu dzīve.” Kādu brīdi jutis, ka arī ukraiņu ziedojumi kļuvuši slābanāki, taču pēc notikumiem Avdijivkā visi atkal sasparojušies. Taču daudzi pārdzīvojot, ka kaujas laukā tik ļoti jūtams munīcijas trūkums, un tur brīvprātīgie nevar palīdzēt... 

++ Mammas mani sapratīs

Pirmoreiz to, cik karš ir ļoti pa īstam un cik tas ir līdz kaulam nežēlīgs, šausminošs, nepareizs un perverss, laikam sapratu, kad ziņās ieraudzīju pirmo mirušo bērnu. Tas skats – rozā sedziņā ietītais raķešu uzlidojumā nogalinātais zīdainītis – kā ar cementu pārlēja jebkādas manas tolerances paliekas. 

Otrreiz es kādu laiciņu nevarēju normāli paelpot pēc tam, kad Ukrainā biju intervējusi krituša karavīra mammu Olenu. Mēs tikāmies kapsētā, jo viņa jau gadu katru dienu brauca pie sava Oleksandra. Tādas sāpes ārēji stipras sievietes acīs vēl nebiju redzējusi, lai gan pieredze žurnālistikā, intervējot cilvēkus, man ir gana liela. Un tās acis bija apdzisušas.

“Esmu stipra. Raudu mājās. Kad gaidu viņu pārnākam no darba... Kad dzirdu viņa soļus... Reizēm automātiski sāku gatavot viņam ēst... Tad atkal raudu. Uz kapiņu nesu visādus našķus, kas dēlam garšoja. Piemēram, Olivjē salāti – tos es uz svētkiem pagatavoju un nolieku... Saprotu, ka tas jau ir drusku marasms, bet... mazliet palīdz. Pēc tam sēžu mašīnā un skatos, vai bomzīši, kas kapiņos ieklīst, paņem tos manus maisiņus ar ēdienu, lai nemētājas...” Un bez lieka patosa, kā konstatējot faktu, viņa saka: “Mana dzīve ir beigusies.”

Oleksandram palika pavisam mazs dēlēns, arī Oleksandrs. Savu tēti, kuram pēc nāves piešķirta medaļa par varonību, viņš diez vai atcerēsies. Trakākais, ka šajā kapsētā gandrīz katru dienu kāda māte stāv pie sava dēla zārka. 

Nav skumjāka skata par bērnu slimnīcu kara plosītā valstī. Un bumbu patvertni slimiem bērniem. Pirms dažiem mēnešiem kopā ar Lauru no fonda Uzņēmēji mieram biju Čerņihivā, un, iespējams, kāds no šīs slimnīcas operāciju blokiem vai patvertne būs viens no objektiem, kas tiks atjaunots par Latvijas nodokļu maksātāju naudu. Jo patvertne patlaban ir tumšas, neventilējamas, absolūti nepiemērotas telpas slimnīcas pagrabā. Tās izrotātas ar bērnu zīmējumiem. Tas viss ir tik nepareizi un tik ļoti pret lietu normālu kārtību. Mammas mani sapratīs.

++ Sarmīte ir fenomens

Braucot uz Dņipro, pa ceļam nekādas acīmredzamas kara sekas neredzu. Vai varbūt jau esmu pieradusi. Vienīgi ceļa malās pāris reižu var pamanīt čurājošus cilvēkus kamuflāžas formās. Dņipro man ir sarunāta tikšanās ar Sarmīti Cīruli, mūsu Eiropas cilvēku Latvijā. Kaujas mediķi Ukrainas armijā. Arī diplomētu teoloģi un topošo vēsturnieci. Dņipro mēs tikāmies tāpēc, ka Sarmīte pati tobrīd tur ārstējās slimnīcā. Pārējā laikā viņa ir frontē.

Sarmīte mēdz daudz un garšīgi smieties. Par spīti visam, ko ikdienā redz un piedzīvo. Jo tas, kur viņa atrodas, nav Holivudas blokbāsters, tas ir reāls karš. Gan ar kara šausmām, gan ikdienas problēmām. Gan ar miruša karavīra smadzenēm, kas viņai burtiski iekrīt rokās, gan ar “vīrusiem parastajiem”. Viņa vienkārši ir fenomens. 

Sarmīte nāk pretī priecīga. Man līdzi ir mūsu Pikapu grupējuma sarūpētās, Latvijā izgatavotās taktiskās nestuves, kā arī vēl vairāki praktiski sveicieni. Un, protams, Ķelmēnu rupjmaize – tik garšīgas maizes Ukrainā tiešām nav.

Joprojām uzturam sakarus, un pēc viņas noskaņojuma var just, kā tobrīd iet frontē. Pilnai laimei viņai kājā nesen iekoda... žurka. Arī tā ir kara realitāte. Nācās saņemt veselu porciju pošu pret trakumsērgu. 

Un tagad Sarmītes rotai ļoti, ļoti vajag MAVIC III  un MAVIC III T dronus. Pieļauju, ka vajag daudz vairāk nekā Sarmītei pašai visādus apbalvojumus. Viņa taču ir mūsējā! Vai nevaram samesties? Ja kāds grib ziedot droniem, raksti I’mperfekt vai sameklē mani sociālās saziņas vietnē Facebook.

Iemācījos lamāties

Kopš kā brīvprātīgā un žurnāliste esmu bijusi Ukrainā, šo to dzīvē esmu arī iemācījusies. Vairāk lamāties. Piedošanu, kad redzi, kas tur notiek, citādi nevar. 

Vēl atklāju sevī negaidītu talantu “atbrīvot” cilvēkus no naudas. Jo nav jau tā, ka ziedojumus met pakaļ. Izrādās, ka man vairs nav kauna lūgt. Ne jau sev prasu.

Tagad vismaz atšķiru mašīnas motora pārsegu no izpūtēja un nejauši iemācījos apieties arī ar fleksi. 

Uztveru visu vienkāršāk. Mazāk cepos par to, kas pēc piecām stundām vai dienām man vairs nešķitīs svarīgi. Laikam esmu kļuvusi arī asāka un mazāk cimperlējos, nebaidos saukt lietas īstajos vārdos. Daudzus draugus un kolēģus iepazinu no jauna. Dažādos rakursos.

Un vēl protu kontrabandā atvest ukraiņu speķi – salo.

++ Gandrīz pumpas uzmetas

Man un komandas biedriem ir svarīgi sadarboties ar konkrētām vienībām, lai precīzi zinām, kas viņiem vajadzīgs, un varētu paši nodot sagādāto rokās adresātam – tāda ir mūsu prakse. Tad es naktī mierīgāk guļu. Lai gan, ja godīgi, katru reizi, kad man kontā iekrīt kāda ziedotāja nauda, no milzīgās atbildības teju pumpas uzmetas. Jo viņi taču man uzticas. Ka neizbraukšu pa to naudu uz Maldīvu salām. Ka zināšu, kur to visefektīvāk izmantot. Ka kopā ar komandas biedriem pratīšu ar visu tikt galā. Šis vispār ir milzīgs „uzticības bizness”: ziedotāji uzticas mums, mēs ticam ukraiņu karavīriem, ukraiņi atkal tic mums, un mēs visi kopā ticam, ka orki tiks uzvarēti. Ar ticību vien gan nepietiek, visam apakšā ir papīru un dokumentu kalni, pierādījumi, ka viss nonāk tur, kur paredzēts. Reizēm man šķiet, ka mūs visus piebeigs nevis Kremļa armija, bet gan birokrātija un poļu robežsargi. Taču kārtībai jābūt, jo korupcija kara plosītajā zemē diemžēl nav svešvārds.

++ Noskaņojums – kaujiniecisks

Tieši šodien, kad rakstu, man bija saruna ar Sakarnieku, tā mēs ar Jāni viņu dēvējam – vienu no “mūsu” vienības armijniekiem, ar ko galvenokārt saskaņojam viņu vajadzības un mūsu iespējas. Bija nepieciešams apspriest dažas detaļas par mobilo dronu centru, ko viņiem patlaban gatavojam. Nekāda priecīgā saruna tā nebija – pēdējās trijās dienās četri krituši, četri ievainoti, ko viņš pazinis. Var just, ka notikušais Avdijivkā sit pa smadzeni, tāpat arī munīcijas un ieroču trūkums. Taču noskaņojums esot kaujiniecisks, viņš teica. Viss ok. Viss pēc plāna. Bet, ja godīgi, džeks knapi varēja parunāt. Sakarnieks ir viens no tiem, kas frontē pieteicās jau pāris dienu pēc kara sākuma. Nogurums milzīgs. Tāds, ka nomirt jau sen vairs nav bail. Taču palikt kroplim vai krist gūstā... no tā gan baidās gandrīz visi.

Pirmajā kara gadadienas rītā šis ukraiņu džeks, inteliģents uzņēmējs ar trim augstākajām izglītībām, man teica: šķiet, šo gadu neesmu dzīvojis. Vēl nezinu, ko viņš atbildēs šogad. Mazliet bail jautāt. 

Nepierast

Un tad man šķiet – ja no mums prasa tikai tik daudz, kā sakasīt piķi, no kaut kā mazliet atteikties, ziedot savu brīvo laiku, nervus vai kādus citus resursus, vai tad tiešām mēs to nevaram? Lai nekad, nekad kaut kas tāds nebūtu jāpiedzīvo šeit, pie mums. Un lai vienkārši labie uzvar sliktos. Protams, man arī uznāk mazas depresijas lēkmītes, ka mēs taču nevaram ne tankus, ne raķetes, pat ne tos nelaimīgos155 mm šāviņus sagādāt (ko gan nevar arī visa Eiropa). Ka tas, ko darām, ir vien tāds blusas kodiens zilonim pēcpusē. Taču tad kāds militārists man reiz teica tā: “Tas ir kā digitālais attēls, kas sastāv no daudziem pikseļiem. Un katrs, kas kaut ko izdara, ir kā pikselītis kopējā bildē.” 

Un zini, reizēm vieglāk ir sākt darīt, nekā nedarīt. Nav jābūt fanātiķim, taču galvenais – nepierast, jo karš nav norma. Dod ziņu, ja vēlies pievienoties!

Iegādājies I`mperfekt pavasara numuru mūsu mājaslapā imperfekt.com! 

Uz sarakstu