Etnogrāfiskie tautastērpi Kurzemē – kādi tie bija?

Dažādu novadu tērpus var atšķirt pēc to veidošanas paņēmieniem, auduma rakstiem, krāsām, kā arī valkāšanas paražām. Atšķirības īpaši izpaužas sieviešu apģērbā, villainēs, dūraiņos, zeķēs un jostās.

Kurzeme

Kurzeme ir kultūrvēsturisks novads, ko jau kopš aizvēsturiskiem laikiem pamatā apdzīvojuši senie kurši un līvi. Tagadējās Grobiņas apkaimē jau 6.–9. gadsimtā atradusies pastāvīga vikingu apmetne Ezerpils, savukārt, senākās rakstītās ziņas par seno Kursu ir veicis Romas pāvesta legāts Ansgars (801–865). Līdz mūsdienām vēl ir saglabājušās atšķirības starp Kurzemes dienviddaļu, kurā pamatiedzīvotāji runā vidus dialektā un ziemeļdaļu, kurā pamatiedzīvotāji runā lībiskā dialekta izloksnēs.

Etnogrāfiskie tautastērpi Kurzemē

Kurzemē tautastērpu attīstību lielā mērā ietekmējis Baltijas jūras un tās ostu tuvums, kā arī, ģeogrāfiskais novietojums un ekonomiskā attīstība. Šo reģionu agrākos laikos mazāk skāruši kari, tāpēc Kurzemes jeb Kursas tautastērpos ir saglabājušās atsevišķas ļoti senas iezīmes. Kurzemes novada apģērbs atspoguļo ne tikai latviešu un līvu, bet arī tuvāko kaimiņu – lietuviešu, igauņu un poļu – tradīcijas.

Tradicionāli izšķir vairākus tautastērpu darināšanas un nēsāšanas variantus: Alsungas, Austrumkurzemes, Bārtas, Dienvidkurzemes, Kuldīgas, Nīcas, Rucavas, Ventspils un Ziemeļkurzemes. Tautas tērpi, kas darināti 18. un 19. gadsimtā, tiek saukti par etnogrāfiskajiem; iesākumā darbos un godos tos valkāja zemkopji, amatnieki un citi vienkāršie ļaudis, vēlāk arī pilsētnieki.

Kurzemes novada tautastērpi atšķiras no citu kultūrvēsturisko novadu tērpiem ar tunikveida piegriezumu. Jūrniecības sakaru iespaidā 19. gadsimta beigās tērpos tika iekļauti Latvijai netradicionāli materiāli – apdarei bagātīgi tika izmantotas no ārzemēm atvestās lentas, vizuļi, pērles, kā arī tādi smalki audumi kā zīds, brokāts un samts.

Kā tērpās kurzemnieces?

Jāsaka gan, ka atsevišķās Kurzemes daļās ir saglabājušās pat vairākus gadsimtus senas sieviešu apģērba darināšanas tradīcijas, piemēram, spangu vainagi un Kuldīgas apriņķim raksturīgās tumši zilās mēlenes ar metāla rotājumiem.

Kurzemē ir raksturīga tautastērpu nēsāšana "kārtu kārtām". Piemēram, kurzemnieces savu turību izrādīja, uz pleciem vienlaicīgi sedzot citu virs citas līdz pat trim villainēm, un virsū liekot pašu greznāko. Tomēr košās villaines, salīdzinot ar citiem novadiem, bija īsākas, ar tajās ieaustiem vai izšūtiem rakstiem, platiem celu apaudiem un īsākām bārkstīm.

Arī brunčus vilka kārtās, vispirms garākos, tad arvien īsākus pa virsu tā, lai no katras kārtas būtu redzama maliņa; brunči bija ļoti dažādi un bagātīgi rotāti. Arī kreklu rotājumi bija ļoti daudzveidīgi, bagātīgi un dažādās tehnikās izpildīti. Ļoti raksturīga tautastērpa sastāvdaļa bija jaciņa vai ņieburs. Meitas klāt pie tautastērpa nēsāja zīļu vainagus ar stingru pamatni un oderi, savukārt sievas – galvas autus, cepures vai lakatus; arī galvassegas vienlaicīgi tika nēsātas vairākas.

Kā ģērbās vīri?

Vīriešu tautas tērpi bieži vien bija ne mazāk grezni kā sieviešu; dažviet Kurzemē gan vīriešiem, gan sievietēm bija izplatīta tradīcija valkāt bronzas jostas vai rotāt apģērbu ar dzintara saktiņām un dzintara kreļļu virtenēm. Arī kurzemnieku tērpi ir saglabājuši arhaiskas iezīmes, piemēram, suitos. Suitos vīriešu tautastērps līdzinās Kuldīgas apvidus tērpam, tomēr ir ar savām īpatnībām; tas ir daudz senāks un konservatīvāks, nekā citviet Latvijā.

Suitu vīrieša uzvalks sastāv no svārkiem, bruslaka, mēteļa, biksēm, rakstīta krekla, jostas (austas vai sleņģenes), kaklauta, ratenes cepures, zeķēm, cimdiem un zābakiem, pastalām vai vīzēm. Bikses sajoza ar siksnu, savukārt garos svārkus apjoza ar "sleņģeni". Svārki bija divu veidu: pusgarie un garie, no tumši pelēka vilnas auduma. Pusgarie svārki bija garumā apmēram līdz augšstilba vidum, bet garie – līdz apakšstilba vidum. Garie svārki ir arī no balta vilnas auduma ar tumša auduma piedurkņu atlokiem.

Uz sarakstu