Ziņas & Raksti

Ik gadu muzeji visā pasaulē 18. maijā atzīmē Starptautisko Muzeju dienu. Tie ir muzeju profesionālie svētki, kad sabiedrība pastiprināti pievērš uzmanību muzeju organizētajām aktivitātēm un saņem iespēju iepazīt katra muzeja krājumos esošās bagātības, savukārt muzejiem tā ir iespēja sekmēt un veicināt sabiedrības intelektuālo, sociālo un garīgo izaugsmi.

Svētvietas ir vietas, kam ir ļoti augsta enerģētika un strāvojums; tās parasti ir apvītas ar kultiem, nostāstiem un teikām, tām ir sena vēsture, kā arī īpatnējs un daudziem neizprotams pievilkšanas spēks. Līdz mūsdienām ir saglabājušās ziņas par senajās svētvietās reiz piekoptajiem dažādajiem rituāliem, ko veikuši mūsu senči.

Klāt jau maijs, un, lai gan laiks šogad nav tik silts, kā ierasts, daba ir pamodusies un zaļo, puķes ir sākušas ziedēt, koku lapas pilnā sparā plaukst, ir dzirdamas putnu dziesmas, un tā vien prasās tuvojošās brīvdienas pavadīt pie dabas. Raksta turpinājumā pieci brīvdienu galamērķi – pastaigu un apskates vietas visā Latvijā, kur baudīt pavasari!

Sabiles Vīna kalns ir Sabiles simbols: ne velti šīs pilsētas ģerbonī ir attēlots vīnogu ķekars. Vīna kalns – pusotru hektārus liels vīnogulāju stādījums Abavas senlejas nogāzē, dienvidu pusē – ir unikāls ar to, ka savulaik ticis ierakstīts Pasaules Ginesa Rekordu grāmatā kā vistālāk uz ziemeļiem esošais vīna dārzs pasaulē, kur brīvā dabā tiek audzētas vīnogas. Kalna virsotne atrodas apmēram 34 metru augstumā virs pilsētas un Abavas līmeņa. Par godu Sabiles Vīna kalnam katru gadu jūlija nogalē tiek rīkoti Vīna svētki.

Olu jau kopš seniem cilvēki saista ar sauli, auglību un jaunas dzīvības sākumu, jo no tās rodas jauna dzīvība; tāpat tā ir noslēpumu, burvestību un pat Visuma simbols. Pirms olu sāka saistīt ar kristīgajām Lieldienām, to izmantoja un godināja daudzos ar pavasara atnākšanu saistītos rituālos. Viena no Lieldienu populārākajām tradīcijām ir olu krāsošana un vārīšana.

Alsungas Livonijas ordeņa pils atrodas Alsungas novada Alsungā, senā suitu apvidus garīgajā, administratīvajā un ekonomiskajā centrā; lai arī pils vairākkārt tikusi postīta un pārbūvēta, tā ir viena no retajām viduslaiku pilīm, kas daļēji saglabājusies līdz mūsdienām savā vēsturiskajā veidolā. Ēkas vecākā daļa ir celta jau 1372. gadā, no senās pils līdz mūsdienām saglabājusies daļa no austrumu korpusa pagrabiem, dienvidu korpuss, kā arī divi nocietinājumu torņi. Šobrīd ēkā atrodas novada domes telpas.

Jūras krastu nepilnu 50 kilometru garumā Ziemeļkurzemē no Kolkas līdz Ovišiem dēvē par Lībiešu krastu ("Līvõd rānda"), jo to vēsturiski apdzīvojusi somugru tauta lībieši jeb līvi. Lībiešu krasts tradicionāli ietver 14 ciemus, no kuriem katrs ir ar savu pievilcību. Mūsdienās šie ciemi, kas laikam ejot apkārtējā piekrastes vidē saglabājušies relatīvi neskarti, ļauj iepazīt autentisko lībisko kultūrainavu.

Tā kā ezeru veidošanās Latvijā notikusi tik ļoti sen, atbildes par to izcelsmi mūsu senči bieži vien saistīja ar dažādiem maģiskiem notikumiem un burvestībām; vairākas no šādām senču teikām, nostāstiem un pasakām par lidojošiem ezeriem, nogrimušām pilīm, baznīcām un veseliem ciematiem ir saglabājušās līdz pat mūsdienām. Tomēr jebkurā leģendā vai teiksmā slēpjas daļa patiesības, proti, runas par nogrimušām pilīm nav tikai tādi pastāsti vien.

Liepājas Ziemeļu forti bija daļa no Liepājas centrālā cietokšņa, un tie tika uzcelti laikā no 19. līdz 20. gadsimtam, lai pasargātu Liepājas jūras kara bāzi ienaidnieka uzbrukuma gadījumā. Nocietinājumi tika izbūvēti tagadējās Karostas teritorijā, un ārējo nocietinājumu līnija ieskāva visu pilsētu. Tomēr 1908. gadā, nepilnus desmit gadus pēc celtniecības, Liepājas cietoksni likvidēja, jo atzina, ka tā celtniecība bijusi stratēģiska kļūda. Lai iznīcinātu nocietinājumu, fortifikācijas būves tika divas reizes spridzinātas, taču ne visai veiksmīgi. 

Kandavas novada Rūmenē atrodas pēc arhitekta Teodora Zeilera projekta tapusī Rūmenes muižas kungu māja, kuras celtniecība uzsākta 1876. gadā. Neogotiskā stilā ieturēto Kungu māju sācis būvēt barons Viktors fon Disterloe, bet projektu noslēdza viņa dēls Georgs. Pēc muižas tagadējo īpašnieku iniciatīvas ir izpētīta Rūmenes vēsture un muižas īpašnieku saraksts kopš pirmsākumiem 1437. gadā. Vērienīgā muižas restaurācija un pārbūve saņēmusi Latvijas arhitektūras augstāko apbalvojumu.