Aglonas bazilika
Aglonas bazilika, kas celta vēlā baroka stilā, lepojas ar diviem aptuveni 60 metru augstiem torņiem. Dominikāņu ordenis nodibināja klosteri un 17. gadsimtā Aglonā uzcēla pirmo koka baznīcu. Pēc tam, kad 1699. gadā nodega koka baznīca, tika uzelts pašreizējais dievnams. Gan tas, gan dominikāņu mūra klostera ēka ir celti laikā no 1768. līdz 1780. gadam. Baznīcas iekšpusi grezno krusta velves, arkas un kolonnas, ko papildina bagātīgi rokoko stila rotājumi. Dievnama interjera apdare tapusi 18. - 19. gadsimtā, un tās altāris ir būvēts 19. gadsimta sākumā.
Pāvesta apciemojums
1980. gadā Aglonas bazilika svinēja savu 200 gadu jubileju. Svētceļnieku skaitam ar katru gadu pieaugot, Aglona kļuva par Latvijas katoļu centru. Pāvests Jānis Pāvils II (1993. gada septembrī viņš apmeklēja baziliku pats personīgi) tai piešķīra "basilica minoris" titulu, kas ir vienīgā šāda svētā celtne Latvijā. Bazilika var lepoties arī ar kādu īpašu atšķirību – tā ir starptautiskā mēroga svētvieta, viena no 100 visā pasaulē.
Aglonas Dievmāte
Baznīcā glabātajā gleznu, skulptūru un citu mākslas darbu kolekcijā ir arī 17. gadsimta svētbilde – galvenā altāra altārglezna "Aglonas Brīnumdarītāja Dievmāte", kas sabiedrībai tiek atklāta tikai reliģisko svētku laikā. Tiek uzskatīts, ka ikonai piemīt brīnumainas dziedināšanas spējas.
Par Aglonas brīnumiem ir daudz leģendu. Viens no tiem ir, ka zemnieks vārdā Kristaps Mateisāns no Spīku ciema pāri Cirīša ezeram bija vedis uz Aglonu bērnu kristīt. Airējoties pāri ezeram, sacēlusies liela auka un viļņi sākuši svaidīt laivu, un zemnieks, valdīdams to, nav pamanījis, kā bērns iekritis ezerā. Apjautis nelaimi, Kristaps sācis skaļā balsī piesaukt Aglonas Dievmāti. Un tajā pašā brīdī bērns atradies krasta tuvumā – krastmalā esošie cilvēki to dzīvu un veselu izvilkuši no ezera.
Aglonas svētavots
Savulaik dēvēts svētā Antona vārdā, viens no visvecākajiem un populārākajiem Latgales avotiem ir Aglonas svētavots – slavens, pateicoties savām dziednieciskajām īpašībām, ko apstiprinājušas arī Viļņas un Sanktpēterburgas universitātes. Avots plašākai sabiedrībai kļuvis zināms 19. gadsimta sākumā, un tam blakus tika uzcelta dziedinātava.
Aglonas avota ūdenim bijusi gaiši zaļa krāsa, sērūdeņraža smaka un sāļa garša. Ar to ārstēja dažādas hroniskas ādas slimības, iekaisumus un daudzas citas kaites. Ar laiku sērūdeņraža saturs avotā samazinājās, tomēr aukstais un dzidrais avota ūdens joprojām ir iecienīts un veldzē ceļotājus. Katru gadu 15. augusta svētku laikā pie avota cilvēki stāv garās rindās, lai varētu nobaudīt Svētavota ūdeni.
Uz sarakstu
